Es nevaru teikt, ka man patika vidusskola visai daudz, būt pusaudzim tas bija smags pārbaudījums. Pārsteidzoši, viena no labām lietam vidusskolā bija izdevība mācīties valodas. Kaut gan es nekad netaisījos būt valodu brīnumbērns, pateicoties manu skolotāju pūlēm, es tagad spēju runāt krieviski pieļaujami, angliski - slikti, un vāciski - drausmīgi.
Tāpat kā daudziem dzimtās latviešu valodas runātājiem, vidusskolas pabeigšana iezīmēja beigas manai svešvalodu apguvei. Manas vācu un angļu valodas sarunu prasmes esmu noturējis dzīvas ar filmu skatīšanos un neregulāriem komandējumiem vai atvaļinājumiem ārzemēs. Bet tas, ka varu runāt gan latviski, gan krieviski, ir nozīmējis, ka nekad, kā pieaugušais, neesmu atradies neizdevīgā valodnieciskā situācijā šeit, mājās, Latvijā – viss ļoti ērti, taču diezgan pazaudējot saikni ar to jautro jaunu zināšanu apguves daļu. Tā dēļ, rodoties diezgan skumjai sajūtai, pirms kāda laika es nolēmu, ka vēlētos uzlabot savas angļu valodas zināšanas kā pieaugušais, kurš vēlas mācīties, nevis kā negribošs pusaudzis, kuram nav izvēles.
...
Komentāri (0)