Es nevaru teikt, ka man patika vidusskola visai daudz, būt pusaudzim tas bija smags pārbaudījums. Pārsteidzoši, viena no labām lietam vidusskolā bija izdevība mācīties valodas. Kaut gan es nekad netaisījos būt valodu brīnumbērns, pateicoties manu skolotāju pūlēm, es tagad spēju runāt krieviski pieļaujami, angliski - slikti, un vāciski - drausmīgi.
Tāpat kā daudziem dzimtās latviešu valodas runātājiem, vidusskolas pabeigšana iezīmēja beigas manai svešvalodu apguvei. Manas vācu un angļu valodas sarunu prasmes esmu noturējis dzīvas ar filmu skatīšanos un neregulāriem komandējumiem vai atvaļinājumiem ārzemēs. Bet tas, ka varu runāt gan latviski, gan krieviski, ir nozīmējis, ka nekad, kā pieaugušais, neesmu atradies neizdevīgā valodnieciskā situācijā šeit, mājās, Latvijā – viss ļoti ērti, taču diezgan pazaudējot saikni ar to jautro jaunu zināšanu apguves daļu. Tā dēļ, rodoties diezgan skumjai sajūtai, pirms kāda laika es nolēmu, ka vēlētos uzlabot savas angļu valodas zināšanas kā pieaugušais, kurš vēlas mācīties, nevis kā negribošs pusaudzis, kuram nav izvēles.
Birojā esmu ES valodu ielenkumā. Daudzi no maniem kolēģiem ir poligloti, liekot man kaunēties par manām vājām angļu valodas prasmēm. Tā ir gadījies, ka mūsu priekšnieks mudina mūs visus apgūt (vai uzlabot) ES valodas, ja tās varētu būt noderīgas mūsu darbā. Bet kaut kāda iemesla dēļ, es kvēli neilgojos pēc idejas par portugāļu vai zviedru valodu iemācīšanos. Tā vietā, esmu izvēlējies atsākt mācīties angļu valodu pie privātskolotāja (Your Tutor, lang.tutoring@inbox.lv).
Es esmu izvēlējies šo izaicinājumu apgūt angļu valodu, kā lingvistiski netalantīgs pieaugušais. Pats skaidrākais atklājums atgriežoties pie mācībām bija, nepārsteidzoši, ka tas prasa zināmu piepūli un apņemšanos. Man bija jāizplāno regulārs mācību laiks, kurā es strādāšu ar nodarbībām līdz galam un no tā nenovirzīšos, un turklāt esmu konstatējis, ka jaunu vārdu ieurbšana manās smadzenēs paņem daudz vairāk atkārtošanu, nekā es gaidīju. Pavadījis veselu mūžu kultivējot uz mācību grāmatām pārmērigi balstītu pieeju angļu valodai, es jūtos ļoti dīvaini mācīdamies vienīgi no Amerikāņu pasniedzēja, kuru dzimtā valoda ir angļu. Arī jūtos neveikli ar faktu, ka esmu diezgan neizglītots manās zināšanās par to, kas ir īsta angļu valoda. Tādējādi mana divvalodu vārdnīca kļūst labi nolietojusies, un esmu pateicīgs manam privātskolotājam (Your Tutor, lang.tutoring@inbox.lv), kurš palīdz man saprast izrunu pamatus attiecībā uz angļu vārdu rakstību, un daudz ko vairāk.
Tātad, kamēr es lēnām esmu virzījies caur kursam, esmu iemācījies pārsteidzoši daudz par īstu angļu valodu. Ar nedaudz laika un piepūles, es jau varu rakstīt īsus stāstus un lasīt ikdienas rakstus angļu valodā. Es tagad varētu, teorētiski, noturēt sarunu, kas pārsniedz manas vecās, pamata vidusskolas angļu valodas zināšanas. Es saprotu cilvēku atbildes, ja tās tiek izteiktas pietiekami skaidri un izmēģinu roku ar pret atbildi pirms tūlītējas padošanās. Es varu pat atrisināt bēdīgi slavenos līdzskaņu konfliktus angļu sarunvalodā, kas tik ļoti iebiedē skolniekus, lai gan es vēl joprojām tos pārprotu laiku pa laikam. Nu, nē. Man jāsaka, ka es joprojām tos pārprotu bieži. Bet vismaz es mēģinu tos sadzirdēt, un uzskatu, ka mana audio uztvere kļūst labāka.
Tomēr nav izrādījies, ka teorija un prakse seko viena otrai. Man ir paveicies, jo man ir pāris britu kolēģi, kuri pat ir norādījuši, ka viņi būtu gatavi atļaut man mēģināt “noslepkavot” viņu dzimto valodu savā priekšā, taču es bieži kļūstu sastindzis aiz bailēm. Šādos brīžos visa mana pārliecība izlido ārā pa logu. Vārdi iztvaiko no mana prāta un viņu atbildes plūst kā vārdu straume ļoti lielā ātrumā, kurā vārdi man izklausās it kā nepazīstami, kas samulsina un pamet mani neveiklā cīņā. Es domāju, ka man ir jāpārvar šis pašpaļāvības trūkuma šķērslis, kas ir kopīgs ar daudziem citiem valodas apguvējiem.
Pirms divdesmit gadiem es atklāju kaut ko par svešvalodas iemācīšanos un runāšanu no viena no maniem draugiem. Mans draugs ir Amerikas latvietis, kurš runā perfekti latviešu valodā ar nelielu amerikāņu akcentu. Tajā laikā, kad es viņu iepazinu, viņš bija ap 25 gadus vecs, un tāpat kā lielākā daļa jauno vīriešu šajā vecumā viņa aizraušanās sestdienu vakaros stingri attiecas uz jaunām sievietēm. Vērojot viņu, kā viņš nejauši iepazīstas ar kādu jaunu sievieti bija nenovērtējama izglītība - viņa perfektā latviešu valoda bija pazudusi, un tā vietā viņš nāca klajā ar perfektu jenkija parodiju, kuram piemita patiesi briesmīgs, stereotipisks amerikāņu akcents un rudimentāra latviešu valodas leksikas prasme. Tas lika visiem smieties, bet bija apbrīnojami, cik veiksmīgu tas viņu padarīja ar pretējo dzimumu.
Ko es uzzināju no mana drauga viltus jenkija atveidojuma bija, ka galvenais nav perfekta gramatikas vai leksikas prasme, lai padarītu sevi saprotamu, bet vēlme vienkārši pamest apvaldīšanos, nebaidoties no neveiksmes. Varbūt angļu valoda ir ciets rieksts, un varbūt man vajag vēl dažas nodarbības, bet man vajadzētu sekot viņa piemēram, lai uzlabotu manu angļu valodu, un koncentrēties uz runāšanu, nevis uz manas runāšanas kvalitāti. Un kopā ar zināmām pūlēm un apņemšanos, es esmu pārliecināts, ka prakse sasniegs pilnību angļu valodā.
Varbūt es gluži vēl nevaru teikt: “Es brīvi runāju angliski”, un tiešām tā domāt. Bet varbūt viss, kas man ir nepieciešams šajā brīdī ir būt spējīgam pateikt: “Es runāju angliski labāk nekā slikti, kopš es uzsāku angļu valodas nodarbības mana privātskolotāja vadībā” (Your Tutor, lang.tutoring@inbox.lv).
